Rimi

Iveta Aunīte

Kā bērnu emocionāli sagatavot sacensībām; ko teikt, ja piedzīvots zaudējums

Mums visiem patīk uzvarēt un gūt panākumus, taču dzīvē jāprot arī zaudēt, jo diemžēl pirmā vieta ir tikai viena. Kā bērnu sagatavot sacensībām un ko teikt, ja kārotā uzvara tika kādam citam, skaidro Rimi Bērniem eksperte psiholoģe Iveta Aunīte.

Var izšķirt trīs sacensību veidus:

uz uzvaru orientētas. Tas ir sacensību veids, kur cilvēkam ir ļoti svarīgi uzvarēt un otrā vai trešā vieta viņu neinteresē. Arī vecāku gaidas, iespējams, ir saistītas tikai un vienīgi ar uzvaru. Un skaidrs, ka šis sacensību veids no stresa viedokļa ir visnežēlīgākais, jo ne vienmēr mēs varam būt pirmajā vietā;

uz mērķi orientētas. Cilvēkam nav svarīgi, kurā vietā viņš būs, bet ir būtiski sasniegt paša izvirzīto mērķi vai rezultātu. Piemēram, es noskriešu šo distanci tādā laikā, un man vienalga, ka esmu palicis 17. vietā. Gandarījumu sniedz tas, ka ir sasniegts paša noteiktais rezultāts. Šajā gadījumā stress jau būs mazāks; 

sacensības prieka pēc. Tās no stresa aspekta ir vislabākās. Cilvēks darbojas, spēlējot kādu mūzikas instrumentu vai piedaloties sporta sacensībās, jo viņam tas patīk un sagādā prieku, taču ne personīgajam rezultātam, ne iegūtajai vietai nav nozīmes. 

Vai negatīvas emocijas pirms sacensībām vienmēr ir slikti? 
Psiholoģe norāda: mēs dažreiz kļūdaini domājam, ka satraukums vai pat mazliet dusmu, ieraugot sāncenšus pirms sacensībām, ir slikti. “Patiesībā nedaudz negatīvu emociju pirms starta ir ļoti laba lieta. To pateiks ne tikai jaunieši un bērni, bet arī pieauguši cilvēki, kuri piedalās sacensībās vai kāpj uz skatuves. Ja vispār pirms šāda notikuma nav uztraukuma, tad tas ir rādītājs, ka mēs vai nu esam izdeguši, vai ļoti aizsēdējušies savos vecajos rezultātos, tāpēc šīs sacensības mums vairs nav izaicinājums,” paskaidro I. Aunīte, norādot, ka vecākiem nebūtu jānosaka sev par mērķi, gatavojot atvasi sacensībām, izdarīt tā, lai viņam nemaz nebūtu negatīvu emociju. Tieši pretēji – dažreiz pozitīvs noskaņojums, augstprātīgs prieks, pārākuma sajūta pār sāncenšiem vai gatavība uzvarēt vēl pirms starta ļoti bieži cilvēku var padarīt neuzmanīgu, kā rezultātā viņš var sliktāk nospēlēt vai sasniegt zemāku rezultātu nekā tad, ja būtu satraucies.

Aptuveni 5–6 gadu vecumā (protams, arī vēlāk) vecāki ar bērnu var sākt spēlēt dažādas galda spēles, vienīgi ap atvases 6 gadu vecumu būs jāiztur posms, kad bērns ļoti slikti prot zaudēt


Kāpēc rodas satraukums? 
Rimi Bērniem eksperte pastāsta, ka iemesli var būt dažādi. Piemēram, ļoti augstas vecāku un treneru gaidas un prasības; bērna pārliecība, ka sāncenši ir spēcīgāki; iepriekšējie zaudējumi; ar pārlidojumiem un braucieniem saistīti satraukumi; nogurums; miega trūkums pirms sacensībām. Visi šie iemesli var ietekmēt rezultātu, taču vecāki no savas puses var palīdzēt tos minimizēt, piemēram, atrisināt jautājumus, kas saistīti ar režīmu, ēdienkarti, miegu u.tml. Tāpat I. Aunīte norāda, ka vecākiem mājās būtu svarīgi būt vecākiem, nevis treneriem (ja vien nav situācija, ka vecāks patiešām ir arī treneris). “Vecākiem vajadzētu tā mierīgi atdot trenēšanas funkcijas pedagogu, treneru un skolotāju rokās, bet no savas puses būt atbalstošiem, gādīgiem un saprotošiem,” paskaidro psiholoģe. 

Labs treniņš dzīvei
Speciāliste pastāsta, ka aptuveni 5–6 gadu vecumā (protams, arī vēlāk) vecāki ar bērnu var sākt spēlēt dažādas galda spēles, vienīgi ap atvases 6 gadu vecumu būs jāiztur posms, kad bērns ļoti slikti prot zaudēt un dažreiz var pat aizlidināt spēli pa gaisu. Vecākiem tikmēr stoiciski un pacietīgi jāturpina spēlēt un nav jāpiekāpjas mīļā miera labad. Tas palīdzēs bērnu pieradināt pie tā, ka dzīvē ir gan uzvaras, gan zaudējumi un ka tā ir dzīves sastāvdaļa. Signāls, ka šis process ir veiksmīgi noticis, būs bērna spēja neraudāt pēc zaudējuma un nākotnē jau spēja paspiest roku uzvarētājam. I. Aunīte norāda, ka šāds process norūdīs bērnā personību un viņam ies vieglāk arī sacensībās. 

Sacensības neiesaka rīkot pirmsskolas vecuma bērniem, taču, ja tādas tiek organizētas, nevajadzētu dalīt iegūtās vietas, bet gan atzinības rakstus un diplomus, kur uzsvērta katra bērna stiprā puse


Ko darīt, ja piedzīvots zaudējums? 
Tādā gadījumā vecākiem bērnam jāpaskaidro, ka dzīvē tā notiek, taču jāuzsver labie momenti, piemēram, labā piespēle vai skaisti nospēlēts mirklis skaņdarbā, liekot akcentu uz to, kas izdevās. “Nevajadzētu analizēt kļūdas un stāstīt, kā vajadzēja darīt. Tas lai paliek trenera ziņā,” saka I. Aunīte, uzsverot, ka jebkuras sacensības – arī zaudētas – ir tā vērtas, lai mēs aizietu kopīgi nosvinēt. Tas veicinās trešo sacensību veidu – ka spēle ir prieks un process.

Tāpat speciāliste uzsver, ka vecākiem ir jārāda piemērs ar to, kā viņi tiek galā ar zaudējumiem un neveiksmēm savā dzīvē, tostarp ne tikai sacensībās. “Ja vecāks pats agresīvi spēlē un lamājas un bērns to redz, jo ir līdzi uz treniņu, tad skaidrs, ka viņš pieaugušā rīcību atdarinās. Ja mēs mācēsim paši par sevi pasmieties un pajokot, zaudējot “cirkā” vai “ričuračā”, tad mēs iedosim šo resursu arī bērnam,” saka psiholoģe.

Viņa arī norāda, ka sacensības neiesaka rīkot pirmsskolas vecuma bērniem, taču, ja tādas tiek organizētas, nevajadzētu dalīt iegūtās vietas, bet gan atzinības rakstus un diplomus, kur uzsvērta katra bērna stiprā puse, piemēram, “visātrākais skrējējs”, “visdrosmīgākais solists”, tādā veidā katram dalībniekam iedodot pozitīvu atgriezenisko saiti par paveikto.

21. septembris, 2020

Pievienot komentārus

Reģistrēties
Rimi login