Rimi

Iveta Aunīte

Vai jūs uztrauc, ar ko draudzējas jūsu bērns?

10. decembris, 2018

Jo bērns aug lielāks, jo lielāku nozīmi viņa dzīvē ieņem draugi. Cik lielu vērību pievērst tam, ar ko draudzējas mūsu atvases, un kādi ir trauksmes signāli, kas liecina, ka nepieciešams iejaukties, stāsta psiholoģe un “Rimi bērniem” eksperte Iveta Aunīte.

Draudzēšanās prasmes aug līdz ar bērnu 
Lai saprastu pašus draudzēšanās principus, nepieciešams zināt bērna psiholoģiskās augšanas īpatnības. Piemēram, līdz bērna trīs gadu vecumam vecākiem vispār nevajadzētu uztraukties – bērns ir pilnībā orientēts uz pieaugušo un viņam vēl otrs bērns līdzās nav ļoti nepieciešams. Izteiktāka interese par vienaudžiem parādās apmēram no piecu gadu vecuma. Taču par īstu draudzēšanos varam runāt, kad bērns sasniedzis jau septiņu gadu vecumu – šis ir aktīvs draudzēšanās laiks, kad bērns draugus izvēlas pēc simpātiju principa, nevis otru cilvēku uztver vienīgi kā rotaļu biedru. Uzsākot skolas gaitas, bērns teiks: es ar tevi gribu sēdēt vienā solā, gribu kopā iet uz kino, jo tu man patīc. Šajā vecumā bērns sāk izjust pieķeršanos pret draugiem. 

 

Pirmskolas vecumā bērniem ir pilnīgi vienaldzīgs cita bērna ģimenes finansiālais stāvoklis un iespējas, kā arī ietekmes, kuras mēs kā pieaugušie mēdzam vērtēt kā labvēlīgas vai nelabvēlīgas. 



Jāņem vērā arī tas, ka pirmskolas vecumā bērniem ir pilnīgi vienaldzīgs cita bērna ģimenes finansiālais stāvoklis un iespējas, kā arī ietekmes, kuras mēs kā pieaugušie mēdzam vērtēt kā labvēlīgas vai nelabvēlīgas. Mazam bērnam tas nenozīmē itin neko. Taču arī vecākiem nevajadzētu tam pievērst īpašu uzmanību, jo arī nelabvēlīgā ģimenē var izaugt sirsnīgs un brīnišķīgs bērns. Vecākiem vairāk būtu jāraugās uz to, kādas ir bērnu savstarpējās attiecības. 

Kādi ir riski? 

  • Arī pirmskolas un sākumskolas laikā vecākiem ar bērniem vajadzētu pārrunāt jautājumus, kas ir īsta draudzība. Piemēram, dažkārt piecus sešus gadus veci bērni izdomā, ka draudzību var nopirkt. Tad bērns saka: “Ja atnesīsi man konfektes, es ar tevi draudzēšos.” Ir gadījumi, kad bērni par draudzēšanos prasa naudu. Vecākiem šādos gadījumos svarīgi ar bērniem pārrunāt, ka īstu draudzību nevar ne nopirkt, ne pārdot.
  • Vērība jāpievērš gadījumos, kad bērns sāk “aplipt” ar, vecākuprāt, nevēlamu uzvedību. Piemēram, sāk lietot rupjus vārdus, demonstrē agresīvu uzvedību. Tad svarīgi bērnam stāstīt, ka mūsu mājās tādus vārdus nelieto un ka mēs esam raduši visu mierīgi sarunāt. Vecākiem vajadzētu sekot līdzi tam, lai bērni ar viņiem runātu, ievērojot cieņu. 

     

Par zēnu un meiteņu draudzību
Vecākiem labi zināt, ka zēniem draudzība ir lielāks resurss nekā meitenēm, jo zēniem parasti ir vairāki draugi, visi ir vienlīdz svarīgi un tiek dalīti pēc interesēm: ar vienu draugu vieno lego likšana, ar otru tiek spēlēta bumba, ar trešo patīk kopā zīmēt. Ja kāds no šiem draugiem konkrētajā dienā nav pirmsskolā vai nav iznācis pagalmā, zēnam ir citi draugi, ar ko trūkstošo kompensēt. Meitenēm atšķirībā no zēniem pārsvarā ir viena tuva draudzene. Grūtības sākas brīdī, kad tuvajai draudzenei parādās vēl viena tuva draudzene. Kad meitenes ir atsevišķi, viss ir kārtībā, bet, kad visas ir kopā, sākas konkurence un greizsirdība: jau bērnībā tiek izspēlētas īstas attiecību drāmas. 
Šajā gadījumā stāsts ir par abu dzimumu psiholoģiskajām atšķirībām, kuras parādās jau bērnībā. Arī pieaugušā vecumā sievietei var būt vairākas draudzenes, bet sirdsdraudzene parasti ir viena. Savukārt vīriešiem draugi, līdzīgi kā bērnībā, dalās pēc interesēm: ar vienu spēlē golfu, ar otru brauc makšķerēt, bet ar trešo runā pie alus kausa. 

11–13 gadi ir vecums, kad bērni ne tikai ļoti intensīvi savā starpā draudzējas, bet arī ļoti asi sāk vērsties pret mums – pieaugušajiem.


Intensīvais draudzēšanās vecums
11–13 gadi ir vecums, kad bērni ne tikai ļoti intensīvi savā starpā draudzējas, bet arī ļoti asi sāk vērsties pret mums – pieaugušajiem. Šajā vecumā mēs strauji zaudējam vērtību bērnu acīs, mūsu vietu ieņem viņu vienaudži. Visai loģiskas šajā laikā ir vecāku bailes par to, kādi bērnam apkārt būs draugi, vai viņš nenonāks kādā kompānijā, kurā tiks lietots alkohols, smēķēts, klaiņots apkārt. Lai tā nenotiktu, ļoti svarīgi jau laikus bērnam palīdzēt atrast noturīgu pulciņu, kurā pavadīt brīvo laiku. Ja viņam tāds būs, viņš savu vēlmi draudzēties varēs apmierināt vidē, kur būs vēl citi bērni ar līdzīgām interesēm, kuri būs motivēti gūt panākumus un rezultātus. Jo vajadzība pēc draudzēšanās šajā vecumā ir ļoti liela, un, ja bērnam nebūs savas labvēlīgas vides, viņš draudzību meklēs un atradīs citur. 
Mūsdienās risku sevī ietver sociālie tīkli: virtuālā pasaule piedāvā iespēju draudzēties arī ar cilvēkiem no cita kontinenta. Diemžēl sociālajos tīklos aiz nikiem un profila bildēm var slēpties cilvēki, kas nav tie, par ko uzdodas. Bērnam tas var būt bīstami. Tāpēc labi, ja bērns ir maksimāli nodarbināts, viņam ir sava droša vienaudžu vide, kurā draudzēties, līdz ar to nav nepieciešams tuvas draudzības meklēt virtuālajā vidē.
Vecākiem jāapzinās, ka no 11, 12 gadu vecuma apmēram četrus gadus bērns nevēlēsies nekur doties kopā ar vecākiem, viņam gribēsies būt vienaudžu vidū. Šis laiks, kurā veidojas distance starp bērnu un viņa vecākiem, nepieciešams, lai bērns varētu nobriest un veidot attiecības, kas turpmāk noteiks gan viņa partnerattiecības, gan mācību izvēles un profesionālo dzīvi. 

Signāli, kurus neatstāt nepamanītus
Ir dažādi signāli, kas liecina, ka bērna draudzības nevajadzētu atstāt pašplūsmā, ir vajadzīga pieaugušo iejaukšanās.

  • Skolas vecumā atsevišķās klasēs var novērot pret vienu bērnu vērstu mobingu. Vecākiem vajadzētu kļūt uzmanīgiem, ja bērns atkal un atkal saka, ka negrib iet uz skolu, ja uzzina, ka bērns sācis kavēt stundas, pamana bērna grūtsirdību vai pat depresijas pazīmes. Šajos gadījumos būtu svarīgi konsultēties ar speciālistu. 
  • Mobinga gadījumā bērnu grupa apvienojas nevis tāpēc, ka savā starpā būtu ļoti labi draugi, bet gan tāpēc, ka, esot kopā, sevi izjūt kā lielu spēku, kas var vērsties pret vienu meiteni vai puiku. Pieaugušajiem vajadzētu iejaukties un grupējumus “paretināt”. Svarīgi, ka tiek iesaistīti gan skolotāji, gan vecāki, kas risina arī ar katru bērnu pārrunas. Tas, ko var darīt pāridarītāju vecāki, ir aicināt savu bērnu empātiski iejusties otra ādā: kā viņš pats justos, ja būtu mainītās lomās ar to, pret kuru noskaņojusies teju visa klase?
  • Labi nepalaist garām neievērotu situāciju jau mazā vecumā, kad bērna grupas vai klases biedriem tiek svinētas jubilejas, bet viens bērns uz tām regulāri netiek ielūgts. Tad vecākiem labi parunāt ar bērnudārza grupas audzinātāju vai klases skolotāju – kā viņi to redz, kāpēc tā notiek? Vecāki var palīdzēt tādējādi, ka var ieteikt bērnam uzaicināt pie sevis paciemoties kādu bērnu no grupiņas vai klases. Vislabāk aicināt ciemos bērnus pa vienam: tas palīdz nostiprināt draudzību ar katru konkrēto bērnu, bet vēlāk sekmēs labāku iejušanos klasē.
  • Mēs saviem bērniem varam mācīt, ka viņi drīkst ar citiem nedraudzēties, bet nedrīkst apsaukāties vai darīt otram pāri. Mums nav par visām varītēm jāspiež bērnu ar visiem draudzēties, bet mums ir jāprasa cieņpilna attieksme citam pret citu. 

Pievienot komentārus

Reģistrēties
Rimi login