Rimi

Iveta Aunīte

Mammīt, kā es piedzimu?

Pirmo reizi šāds jautājums parasti atskan, kad bērns sasniedzis piecu vai sešu gadu vecumu. Kā saka Rimi Bērniem eksperte psiholoģe Iveta Aunīte, mazajam tas ir tikpat ikdienišķs jautājums kā, piemēram, ko mēs šodien ēdīsim pusdienās?!

“Par seksualitātes un tostarp ar bērna piedzimšanu saistītiem jautājumiem labāk ir informēt ģimenē,” iesaka speciāliste, “jo ne bērnudārza audzinātāja, ne kāds cits pieaugušais nevar zināt, ar kādiem tieši vārdiem vecāki grib savai atvasei stāstīt par šīm delikātajām tēmām, cik daudz un kādu informāciju darīt zināmu.” Tāpēc, lai nesanāktu domstarpības, tad, kā smejoties saka, labāk par šiem jautājumiem runāt vienu gadu agrāk nekā vienu stundu nokavēt. Citiem vārdiem, delikātās lietas vajadzētu pārrunāt tieši tad, kad bērnam tas ir aktuāli un viņš uzdod jautājumus, nevis, piemēram, “mazliet vēlāk” vai “parunāsim rīt, šodien man daudz darba”.

Iveta Aunīte atgādina: “Jautājumi, kas mums, pieaugušajiem, varētu radīt apmulsumu vai pat kaunu, bērna uztverē ir tikpat ikdienišķi kā – kuru kleitu šodien vilkt vai kādu maizi pirksim veikalā. Bērns uzdod jautājumu tieši, bez zemteksta. Viņš nav samulsis, jautājot: kā es piedzimu? Pieaugušais tāds var būt.”
 
Dzimumaudzināšanas stili
Ir vairāki veidi, kā pieaugušie mēdz runāt ar saviem bērniem par delikātiem jautājumiem.
Represīvais stils. Vecāki vai citi pieaugušie, kas ir bērna lokā, uzskata – jo mazāk informācijas mazais saņems šajā vecumposmā, jo labāk! Ja bērns ko jautā par seksu, par bērniņa rašanos, parasti atskan atbilde: “Tu vēl esi pārāk maziņš, lai to jautātu”, “Kad izaugsi liels, mēs par to parunāsim”. Vai arī atbilde ir ļoti īsa, ne līdz galam korekta. Piemēram, ka “bērns izaug mammai vēderā”. Tas rada nepareizu priekšstatu un loģisku nākamo jautājumu – kāds tad šeit sakars ir tētim? Tāpēc represīvais stils nav ieteicamākais, kā runāt ar savu bērnu par dzimumaudzināšanu.
Liberālais stils. Vecāki ir pārlieku atklāti, un bērns saņem nevajadzīgi plašu informāciju. Piemēram, pēc pirmā jautājuma vecāki internetā uzreiz atrod kādu video filmiņu, ko parādīt, tad vēl iedod veco labo “Zīlīti” un papildus sagādā arī kādas grāmatas par šo tēmu. Ar domu – ja jau tev ir interese, tad ņem kā no pārpilnības raga! Bet, kā saka Iveta Aunīte, “tas var bērnu pārāk noslogot, un viņš nespēs tikt galā ar visu šo informāciju. Rezultātā bērnam var rasties nepareizs vai nepilnīgs priekšstats par šiem jautājumiem.”  
Demokrātiskais stils. Zelta vidusceļš, kad dodam bērnam nepieciešamo informāciju viņam saprotamā valodā!
 

Jautājumi, kas mums, pieaugušajiem, varētu radīt apmulsumu vai pat kaunu, bērna uztverē ir tikpat ikdienišķi kā – kuru kleitu šodien vilkt vai kādu maizi pirksim veikalā


Ko nozīmē – runāt bērnam saprotami?

Pirmkārt, atbilde ir jāsniedz uzreiz, kad bērns ko jautā, un tas jādara delikāti un nopietni, nevis ķiķinot vai smīnot. 

Otrkārt, nesauc dzimumorgānus kādos nesaprotamos vārdos, jo “pieaugot bērnam tāpat tos vajadzēs saukt citādi. Runājot ar bērnu, var izmantot absolūti normālu terminoloģiju – arī mazam bērnam var teikt, ka tas ir dzimumloceklis, tā ir maksts, var lietot vārdu “olšūna”,” uzsver speciāliste. Viņa gan piebilst, ka tas ir sensitīvs jautājums un katrā ģimenē ļoti atšķirīgi dēvē dzimumorgānus: “Galvenais ir sniegt atbildes ģimenē, pretējā gadījumā bērns tās meklēs ārpusē.” 

Treškārt, izvairies no stāstiem par stārķiem, kāpostiem un veikaliem. “Reizēm pat dzirdēts, ka vecāki draud – aiznesīšu atpakaļ uz veikalu; pasauksim stārķi, lai nes prom; un citas muļķības, kas ne tikai rada nepareizu priekšstatu par to, kā dzimst bērni, bet arī veicina mazajam apdraudējuma sajūtu – ka viņu var atdot kaut kur atpakaļ,” atgādina Iveta Aunīte. 

Ceturtkārt, nekad neaizliedz bērnam runāt par šo tēmu! Tā ir normāla tēma, par kuru var runāt līdzīgi kā par jebko citu ģimenē. 

Piektkārt, noteikti izvairies no uzvedības, kas varētu radīt bērnam sajūtu, ka viņš interesējas par kaut ko nepiedienīgu. Ja bērns pajautā, kā man dzims vai piedzima māsiņa/brālītis, tad nevajag teikt: “Fui, kā tev nav kauna!”
 

Nekad neaizliedz bērnam runāt par šo tēmu! Tā ir normāla tēma, par kuru var runāt līdzīgi kā par jebko citu ģimenē. 


Ja bērns vairs nejautā…
Parasti pirmo reizi aktuāls šis jautājums kļūst piecu sešu gadu vecumā. Ja bērns ir saņēmis atbildi un vairs neuzdod jautājumus, tas nebūt nenozīmē, ka pieaugušais ir izsmeļoši un gana skaidri izskaidrojis šo tēmu. “Visticamāk, bērnam ziņkāre nav bijusi līdz galam apmierināta, bet tas ir stimuls, lai meklētu atbildes ārpus ģimenes,” norāda psiholoģe. Normāli ir tad, ja bērns laiku pa laikam atgriežas pie šiem jautājumiem. Tas nenozīmē, ka tavs bērns varētu būt pārāk seksuāli norūpējies. Tā nav! Gluži pretēji – tas ir labs rādītājs, ja mazais jautā tieši vecākiem, kā ir tas un tas... 

Vēl labs radītājs ir, ja bērns, saņemot atbildi uz jautājumiem, kas saistīti ar seksualitāti, sāk uzdot citus jautājumus vai nodarboties ar citām lietām. Kā saka Iveta Aunīte, tas liecina, ka viņš saņēmis pietiekami labu atbildi un apmierinājis savu ziņkāri, tāpēc var uzreiz pajautāt, piemēram, – ko ēdīsim pusdienās?

Ja bērns vispār nejautā…
Lai gan parasti tā nenotiek, tomēr kāds klusāks, kautrīgāks bērns var arī nepajautāt šāda veida lietas. Ja tā noticis, tieši vecāki ir tie, kam vajadzētu ļoti uzmanīgi un delikāti, soli pa solim veicināt šādu sarunu. Saki, piemēram, “Tu jau esi pietiekami liels, varbūt tevi interesē jautājums par to, kā dzimst bērni, tāpēc es tev nopirku grāmatu.“ Un iedod to, piebilstot, ka tad, ja viņam ir kādi jautājumi, lai droši jautā un tu atbildēsi. “Ja nav sekojusi kāda saruna, tad pēc nedēļas vai divām var pajautāt bērnam, vai viņš lasījis iedoto grāmatu, vai visu sapratis,” rosina Iveta Aunīte un piebilst: “Pilnībā atstāt bērnu bez šādas informācijas nevajadzētu, jo visus interesē minētie jautājumi, un bērns var meklēt atbildes kur citur. Ja viņam kāds parādīs vai pastāstīs ko nepiemērotu, bērna šā brīža vecumam nesaprotamu, tad viņa pirmā pieredze var būt pat biedējoša ar paliekošām sekām.” 

Ko vēl var darīt? 
Noteikti esat piedzīvojuši situācijas, kad pastaigas laikā kāds dzīvniekpāris mīlējas. Nu, mušas taču esat redzējuši pārošanās laikā. Lūk, visas šīs situācijas ir ideālas, lai pastāstītu bērnam – re, kā tas notiek! Arī ģimenes filmās mēdz būt erotiskas epizodes, kuras tieši tāpat var izmantot kā paskaidrojošu materiālu bērnam atbilstoši viņa vecumam. 
 

Pilnībā atstāt bērnu bez šādas informācijas nevajadzētu, jo visus interesē minētie jautājumi, un bērns var meklēt atbildes kur citur


Ja bērns šādos brīžos tomēr novēršas, aiztaisa acis, tad zini – tas ir kauns no vecākiem, un tas ir normāli! Pieaugušie var nepievērst uzmanību tam, ka bērns šādi novēršas, vai arī var pateikt – liecies mierā, tas ir normāli, ka cilvēki savā starpā mīlējas. Kā saka Iveta Aunīte, katrreiz ir jājūt, vai tagad labāk paklusēt vai tomēr runāt. 

Iedrošināt bērnu varam, sakot kaut ko līdzīgu – priecājos, ka uzdevi man šo jautājumu, tas ir ļoti labs; ja gribēsi uzzināt vēl kaut ko par šo tēmu, droši nāc, es tev atbildēšu. 

Galvenais – runājiet! 

21. oktobris, 2020

Pievienot komentārus

Reģistrēties
Rimi login