Rimi

Iveta Aunīte

Ko darīt, ja radinieki grib audzināt manu bērnu

16. marts, 2020

Komentāri, ieteikumi, norādījumi vai pat konkrētas darbības, kas nāk no radinieku puses un netieši norāda – neesmu pietiekami labs vecāks! Par to, kā rīkoties, kad radinieki grib audzināt citu bērnu, konsultē psiholoģe, Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte Iveta Aunīte.



Par bērnu atbild vecāki
Ir nerakstīts likums, ko visiem vajadzētu ņemt vērā, – kad bērnam ir klāt vecāki, viņi ir tie, kas nosaka visu, kas attiecas uz bērnu. Lieliski, ja apkārtējie to respektē un neapšauba noteikumus, kādus vecāki izvirza savām atvasēm. Ja tomēr apkārtējie ir tādi, kas nerespektē vecāku viedokli un audzināšanas metodes, vajadzētu norādīt, ka jūs esat bērna vecāki un paši izvēlaties, kā viņu audzināt, piemēram: “Paldies par rūpēm, bet mēs paši zinām, kā audzināt savu bērnu.”

Bieži komentāri un izteikumi, kā citiem vajadzētu audzināt savus bērnus, nāk no cilvēkiem, kam ir liela vēlme paust savu viedokli vai uzsvērt, ka zina labāk. Tas ne vienmēr ir saistīts ar rūpēm par bērnu.

Aizstāvēt savu bērnu
Ir pilnīgi normāla vecāku vēlme savu bērnu aizstāvēt, un tas noteikti ir jādara. Izteikt komentārus par bērnu un apspriest viņu paša bērna klātbūtnē ir pilnīgi nepieņemami. Piemēram, ja bērns saņem komentārus: “Ai, vai tad tu jau neej uz podiņa? Vai tad mamma tev nav iemācījusi ēst ar dakšiņu un nazīti?!”, vecākiem būtu jāaizstāv sava atvase, piemēram, bez pārmetuma sakot: “Saprotiet, viņš ir vēl mazs bērns, viņam tas nav jāprot.” Tādējādi vecāki liks aizrādītājam saprast, ka ir noteicēji par sava bērna audzināšanu, un bērns, viņam dzirdot, saņems atbalstu no vecākiem.

Nereti gadās, ka vecāki ir aizrāvušies savās sarunās vai nodarbēs un viņu bērni ar savu uzvedību pārkāpj citu robežas

Sistemātiski šādu praksi ievērojot, pastāv lielāka iespēja, ka apkārtējiem mazināsies vēlme aizrādīt un audzināt svešus bērnus.

Ja tomēr regulāri ir vieni un tie paši norādījumi
Dažreiz gadās, ka vecāki par savu bērnu saņem vairākkārtējus aizrādījumus par vienu un to pašu tēmu. Ja tā notiek, vajadzētu tomēr tajos ieklausīties un vēsu prātu apdomāt, vai tiešām ar šo jautājumu nav kāda problēma (piemēram, varbūt patiesi bērnam ir ieildzis autiņbiksīšu nēsāšanas periods?). Reizēm arī vecāki mēdz pārspīlēt ar nepiemērotām audzināšanas prasībām pret savu atvasi. Tādā gadījumā ir vērts pameklēt informāciju par konkrēto tēmu vai aizrādītājam palūgt kādu konkrētu speciālistu, pie kā vērsties.

Ja bērns pārkāpj citu cilvēku robežas
Nereti gadās, ka vecāki ir aizrāvušies savās sarunās vai nodarbēs un viņu bērni ar savu uzvedību pārkāpj citu robežas (piemēram, smērē mēbeles, ber kādam smiltis uz galvas). Šādā situācijā apkārtējiem pieaugušajiem arī nevajadzētu uzreiz mesties virsū bērnam, bet vispirms izveidot acu kontaktu ar bērna vecākiem, tādējādi vēršot uzmanību uz apkārt notiekošo. Ja vecāki nereaģē, tad vajadzētu uzrunāt vecākus, lūdzot pievērsties savas atvases darbībām. Ja arī tas nelīdz, atkārtoti jāuzrunā vecāki ar konkrētu lūgumu reaģēt un norādot, ka pretējā gadījumā to darīsiet jūs. Un tikai tad, ja bērna vecāki nereaģē, ir pieļaujama vēršanās ar aizrādījumu tieši pie sveša bērna.

Protams, ja bērns apdraud savu vai apkārtējo veselību vai dzīvību, jāreaģē nekavējoties. Tāpat no 9–12 gadu vecuma būtu pieļaujams runāt ar pašu bērnu, tomēr arī šādā vecumā labāk ir vispirms runāt ar vecākiem. Ar pusaudžiem gan jau var runāt uzreiz. 

Pat ja kāds vecāks rīkojas un audzina savu bērnu nepareizi, nebūtu pareizi bez aicinājuma aizrādīt, lai arī cik grūti būtu tajā nolūkoti

Ja tomēr gribas kādu pamācīt
Pat ja kāds vecāks rīkojas un audzina savu bērnu nepareizi (piemēram, izmanto nepareizu celšanas metodi zīdainim vai baro bērnu ar nepiemērotu ēdienu), nebūtu pareizi bez aicinājuma aizrādīt, lai arī cik grūti būtu tajā nolūkoties. Reizēm daudz lielāka palīdzība ir nepalīdzēt ar saviem padomiem – cilvēki tāpat visai bieži neņems vērā arī labi domātos un pamatotos ieteikumus.


Tomēr, ja attiecības ar kādu šādu vecāku ir labas, varētu uzsākt sarunu par šo jautājumu, nevis uzreiz norādot uz vecāka kļūdām, bet ievadot sarunu maigākā veidā, piemēram: “Klausies, vai tev nešķiet, ka bērns savādi izrunā burtu “s”? Vai esi pamanījusi to?” Varbūt izrādīsies, ka vecāki nevis nav pamanījuši šo lietu, bet viņiem nav bijis zināšanu, kā to risināt, vai vienkārši pietrūcis uzņēmības. Šāds ievads var būt sarunai, kas izvērstos plašāk par šo jautājumu ar konkrētākiem problēmas risinājumiem, nevis pārmetumiem.

Pievienot komentārus

Reģistrēties
Rimi login