Rimi

Iveta Aunīte

Kā rosināt bērnu būt patstāvīgam

2. oktobris, 2019

Ļaujot bērnam darboties pašam, attīstās viņa patstāvība, mērķtiecība un spriestspēja, kas nepieciešama kā skolas gados, tā pieaugušā vecumā. Vairāk stāsta Rimi Bērniem eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte.

Pirmie darbiņi 
Tiklīdz bērns izrāda iniciatīvu kādu ikdienas darbiņu darīt pats, kāpēc gan to liegt? Divu gadu vecumā bērns sāk iet bērnudārzā, tad arī ir laiks mazajam ķiparam mācīties pašam vilkt kājās apavus, uzvilkt jaku un cepuri. Arī mantu nolikšana vietā ir viens no mazuļa pirmajiem patstāvīgajiem darbiņiem, kas būtu jāmāca un ko labprāt arī mazie dara. Sākumā to, protams, vecāki veic kopā ar bērnu, rādot piemēru un stāstot, kur un ko likt, bet ar laiku mazais pats sāks uzskatīt par pašsaprotamu, ka mantiņas pēc spēlēšanās jānoliek vietā. 

Par veiksmīgu mēģinājumu un izdošanos vēlams bērnu atzinīgi uzslavēt, tādējādi motivējot ķerties klāt nākamajam izaicinājumam

“Es pats” 
Trīs gadu vecumā  “es pats / es pati” iniciatīva pieaug. Ja vien bērns var tikt galā pats, vecākiem ieteicams būt pacietīgiem un netraucēt. Vēlēšanās darboties ir milzīga, taču iemaņu vēl trūkst, tāpēc ne vienmēr tas, ko mazais ir ieplānojis paveikt, ir īstenojams. Viņš var pat sadusmoties, ka nesanāk, atmest ar roku un vilties, un darbošanās prieks var zust. Tāpēc pieaugušajiem jābūt turpat blakus ar savu atbalstu un jāizdomā, kā viltīgi čaklajam censonim palīdzēt, lai viņam būtu sajūta, ka darbiņu paveicis pats.  

Neaizmirst uzslavēt 
Arī turpmāk, mācot ko jaunu, pieaugušo līdzdalība būs nedaudz nepieciešama, lai parādītu, kā darboties, un palīdzētu attīstīt iemaņas. Tiklīdz mazajam darbiņš sokas un viņš ir sapratis, kas darāms, pieaugušais var atiet malā. Par veiksmīgu mēģinājumu un izdošanos vēlams bērnu atzinīgi uzslavēt, tādējādi motivējot ķerties klāt nākamajam izaicinājumam. Vārds “malacis” pašiem mazākajiem ir viens no saldākajiem vārdiem viņu pašapziņas celšanai. 

Mēs radām bērnam pozitīvas emocijas, un tās palīdz mācīties ko jaunu ar prieku

Nekritizēt, ja nesanāk
Piecu gadu vecumā bērniem raksturīga iniciatīva – pašiem kaut ko izdomāt un arī uzsākt. Piemēram, gribu mammai palīdzēt, tāpēc darbošos ar slotu vai nomazgāšu traukus. Pieaugušo uzdevums – to “nenokaut” ar aizrādījumiem un kritiku, ko bērns var uztvert ļoti emocionāli un atteikties darboties. Liekot uzsvaru uz to, kas izdodas, mēs radām bērnam pozitīvas emocijas, un tās palīdz mācīties ko jaunu ar prieku. 

Jau kopš mazotnes no bērna jāprasa labi vai izcili izpildīts darbs, protams, necenšoties panākt to, ko viņš nespēj. Tad pieaugot viņi neveiks darbu tikai “ķeksīša pēc”

Izvērtēt situāciju
Kad bērns atsakās kaut ko darīt, sakot “man nesanāks” vai “es neprotu”, pieaugušo uzdevums ir saprast, vai bērns patiešām neprot vai tikai tēlo, lai izvairītos no darāmā. Pirmajā gadījumā – palīdzam, mierīgi un pacietīgi mazajam izstāstot un parādot, kā uzdevumu veikt. Otrajā gadījumā – ja bērns izliekas par nevarīgu, vecākiem tikpat pacietīgi jāturas pretī bērna vājumam un slinkumam. 

Svarīgi ir nedarīt viņa vietā, bet paskaidrot, ka darbiņš jāpadara pašam. Pirmsskolas vecuma bērniem labi darbosies visi rotaļu un spēļu elementi, piemēram, var ierosināt “tu liec kastē dzeltenos klucīšus, es – sarkanos” vai piedāvāt “darīsim kopā!”. Ar skolēniem nāksies nopietnāk pacīnīties, sakot “izdari, kā proti”, “kā tu rīkotos, ja manis nebūtu blakus”, “nav pareizas vai nepareizas atbildes, tu drīksti piedāvāt savu risinājumu” utt.

Jau kopš mazotnes no bērna jāprasa labi vai izcili izpildīts darbs, protams, necenšoties panākt to, ko viņš nespēj. Tad pieaugot viņi neveiks darbu tikai “ķeksīša pēc”.

Pievienot komentārus

Reģistrēties
Rimi login