Rimi

Iveta Aunīte

Kā iemācīt bērnam dalīties ar citiem?

Reizēm bērnu nevēlēšanās dalīties ar savām mantām vecākiem sagādā neērtus brīžus. Bērns tik ļoti gaida ciemiņus, bet satiekoties neļauj savām mantām ne pieskarties. Vai bērniem ir jādalās ar visu un kā būtu pareizi mācīt bērnu dalīties, stāsta psiholoģe, Rimi Bērniem eksperte Iveta Aunīte.

Dalīšanās ir viena no prasmēm, kuru bērnam vislabāk var palīdzēt apgūt tieši pieaugušie – gan ar savu piemēru, gan skaidrojot. Bērnam augot, prasme dalīties nostiprinās pamazām, tāpēc būs vajadzīga pacietība. Taču viss ir iespējams – arī iemācīt bērnam dalīties. Tomēr nereti gadās, ka arī pieaugušie apjūk un īsti nezina, kā pareizāk kādā situācijā rīkoties, tāpēc šajā jautājumā jo īpaši vēlama arī pieaugušo līdzdalība un izpratne, lai labāk atbalstītu savu bērnu.
 
Tas ir svarīgi – atļaut bērnam nedalīties, jo piespiedu dalīšanās var atsaukties vēlākā vecumā, kad jau pieaugušais, kuram bērnībā bija jādalās piespiedu kārtā, neprot padomāt par sevi, apmierināt savas vajadzības

Lai bērns iemācītos dalīties, vispirms ir jāļauj nedot
Lai bērnam iemācītu dalīties, mums vispirms viņam ir jāļauj nedot. Tas nozīmē, ka mēs respektējam bērna vēlēšanos paturēt savu mantu sev. Visbiežāk tad, kad mazais nomierinās un saprot, ka viņš drīkst arī nedot, viņam paliek vieglāk kādam kaut ko dot. Vislabāk ir pagaidīt, kad bērns pats ir gatavs iedot savu mantiņu kādam citam bērnam, nevis piespiest dalīties un izņemt viņam to no rokām. Atļauja no pieaugušajiem, ka bērns drīkst paturēt savu mantu sev, netiekot par to kaunināts, ir ļoti nomierinoša un vērtīga.
 
Tas ir svarīgi – atļaut bērnam nedalīties, jo piespiedu dalīšanās var atsaukties vēlākā vecumā, kad jau pieaugušais, kuram bērnībā bija jādalās piespiedu kārtā, neprot padomāt par sevi, apmierināt savas vajadzības. Šādiem cilvēkiem var rasties problēmas ar pozitīvo egoismu un pieaugušā vecumā ir liels izdegšanas risks, jo cilvēks pierod visu laiku citiem kaut ko darīt un dot, sevi atstājot otrajā plānā.
 
Praksē ļoti bieži ir novērots – līdzko bērns saprot, ka viņa viedoklis tiek akceptēts un viņš drīkst nedot, pēc neilga laika viņš labprāt iedod savu mantiņu citam bērnam un pats ir priecīgs.
 
Ja kaut ko vēlies – pajautā! 
Dalīšanās procesā ir divas iesaistītās puses – lūdzējs un devējs –, un katrai no tām ir jāiemācās dažas lietas. Pirmais, kas bērnam jāizstāsta, – ja viņš kaut ko vēlas, ir jāpajautā otram bērnam, piemēram: “Lūdzu, iedod man savu zaķīti!” Devējam pieaugušie skaidro: “Redz, tev draugs palūdza zaķīti, vai iedosi?” un akceptē jebkādu viņa izvēli – gan to, ja viņš izlemj dot savu mantu (tad noteikti jāuzslavē), gan to, ja nevēlas (tās ir viņa tiesības). Savukārt lūdzēju pieaugušie uzslavē par to, ka ir jauki palūdzis, bet paskaidro – tas, ka mēs palūdzam, nenozīmē, ka to arī uzreiz dabūsim. Katrā no sarunas posmiem pieaugušie sākumā bērniem izskaidro situāciju. Tāpat jāskaidro, ka no rokām laukā otram mantiņu raut nedrīkst. Šāda situāciju konsekventa piedzīvošana nostiprinās bērniem sajūtu, kā rīkoties šādās situācijās, un palīdzēs saprast robežas – ko nozīmē “mans”, “tavs”.
 
 Bērnam jāizstāsta, – ja viņš kaut ko vēlas, ir jāpajautā otram bērnam, piemēram: “Lūdzu, iedod man savu zaķīti!”
Ejot ciemos 
Sensitīvs un vecākiem bieži vien neizpratni raisošs ir jautājums ir par bērnu ciemošanos, kad jubilāram tiek dāvinātas dāvanas. Ļoti bieži gadās, ka jau ballītes laikā visi ciemiņi ar dāvanām izspēlējas, bet pēc ballītes no tām nekas pāri nepaliek, jo daudz kas ir salauzts, un ballīte beidzas ar skumjām. Šādās situācijās ir pilnīgi pieņemami pirms tam visiem viesiem pateikt, ka mēs dāvaniņas tikai apskatīsimies, lai dāvinātājiem varam pateikties, bet pirmajās dienās jubilārs pats ar dāvanām paspēlēsies. Nākamajā reizē, kad viesi nāks ciemos, varēs jau spēlēties visi. Ja iepriekš to sarunā, bērniem būs vieglāk pieņemt šo kārtību.
 
Tāpat ir normāli, ja, uzņemot viesus, bērns negrib dalīties ar visām savām jau esošajām mantām. Tāpēc ir vērtīgi pirms ballītes to izrunāt un pirms viesu ierašanās nolikt nost mīļākās vai svarīgākās mantas, lai izvairītos no liekiem strīdiem. Un šeit arī ir ļoti svarīgs pieaugušo atbalsts, lai nebūtu bērnu kaunināšanas – pieaugušie taču arī nedalās ar savām mīļākajām vai vērtīgākajām lietām.
 
Vēl viena rīcība, ar kuru vecāki var mācīt bērniem dalīšanos, ir, ejot ciemos, aiznest mazāku dāvaniņu arī jubilāra māsai vai brālim – šokolādīti, matu gumijas, pūšamos burbuļus. Arī šāds mazs žests iedveš mieru bērnos, kam nav svētki. Tāpat var parūpēties par saviem ciemiņiem – ir jauki, ja pēc ciemošanās jubilārs kopā ar vecākiem ir sagatavojis mazas dāvaniņas viesiem. Tas bēriem ļoti patīk un svinības palīdz noslēgt uz pozitīvas nots, ja arī ir bijis kāds pārpratums vai kašķis. 
 
Mans spainītis, tava lāpstiņa
Arī publiskajos spēļu laukumos ir novērots, ka reizēm rodas strīdi par to, kā dalīt mantas, kas atrodas visiem it kā pieejamā vietā, piemēram, smilšu kastē. Tomēr arī šeit ir jāievēro princips “mans” un “tavs”. Pat ja kāda manta it kā stāv brīvi, ir jāmāca bērnam pajautāt, vai to drīkst ņemt. Tāpat ir jāmāca bērnam vai nu atļaut, vai neatļaut. Šeit pieaugušajiem ir jāiejaucas, ja sākas verbāla vai fiziska agresivitāte, kas nav pieļaujama. Jo tas, ka kāds neiedod mantu, nav iemesls, lai viņam sistu vai rautu mantu laukā no rokām. Mazāki bērni mēdz raut viņus interesējošo otram ārā no rokām, un tad pieaugušajiem ir jāiesaistās un jāstāsta, ka tā nedrīkst. Protams, vieglāk šādās situācijās ir komunicēt, ja abu iesaistīto pušu vecāku viedokļi saskan.
 
Situācijās, kad kāds bērns cita bērna klātbūtnē ēd saldumus, noteikti vajadzētu mācīt dalīties un pacienāt pārējos – vecākiem šādos gadījumos ir jāiesaistās
Ar saldumiem – pacienā! 
Situācijās, kad kāds bērns cita bērna klātbūtnē ēd saldumus, noteikti vajadzētu mācīt dalīties un pacienāt pārējos – vecākiem šādos gadījumos ir jāiesaistās. Piemēram, ja bērns grib ēst kādu saldumu, kamēr spēlējas ar draugu, vecāka teiktais varētu būt šāds: “Tu vari ēst šokolādīti, ja pusīti dosi draugam.” Ja bērns nav gatavs dalīties, tad ir jāpaciešas līdz mājām, jo nav pieklājīgi ēst un otram nepiedāvāt. Novērots, ka bērni diezgan bieži ir dāsni un labprāt dod savus saldumus citiem, bet šeit atkal ir jautājums par pieaugušajiem, kas ļoti bieži atsakās no tā, ko piedāvā bērns. Tāds atteikums samazina vēlmi dalīties, un bērns tam var neredzēt jēgu. Ja pieaugušie grib iemācīt bērnam dalīties, viņiem ir jāpieņem tas, ar ko bērni viņus pacienā. Ir jāpasakās un jāuzslavē mazais par to, ka dalās. Tādā veidā pieaugušie nostiprina bērnu dāsnumu.
 
Vecāku piemērs un iesaiste
Nevarētu apgalvot, ka vienīgie bērni ģimenē noteikti būs egoisti, kas nemācēs dalīties. Tas tomēr vairāk ir audzināšanas jautājums – arī vienīgie bērni iet bērnudārzā, satiek draugus un radus un arī viņiem ir iespēja mācīties dalīties. Reizēm gadās tieši otrādi – bērni ar vairākiem brāļiem un māsām ir tik noguruši dalīties, ka paaugoties to nemaz nevēlēsies. Par to nevar tik kategoriski spriest, tāpēc ir jānovērtē pieaugušo iesaistīšanās un skaidrošanas nozīme, lai bērns gan prastu dalīties, gan prastu izvērtēt, kuras mantas viņam ir pārāk nozīmīgas, un paturēt tās tikai savā lietošanā.

22. maijs, 2020

Pievienot komentārus

Reģistrēties
Rimi login