Rimi

Iveta Aunīte

Iespējamās problēmsituācijas, kad ģimenē ienāk vēl kāds bērns

Parasti vecāku gaidīts un lolots, ģimenē ierodas vēl kāds mazulis. Bet vai mazo tikpat ļoti gaida ģimenē jau esošie bērni? Kā tas liek justies vecākajiem bērniem un kādas saasinātas situācijas tas var ienest ģimenē, skaidro Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte Iveta Aunīte.

Nav šaubu, vēl kāda mazuļa ienākšana ģimenē prasa papildu rūpes, enerģiju un arī gudrību jaunajiem vecākiem. Vecākiem jārēķinās, ka pirmais bērns ģimenē līdz brīdim, kamēr viņš ir vienīgais ģimenē, ir bijis “uz pjedestāla” un saņēmis daudz uzmanības. Ienākot ģimenē otram bērnam, vecākais, tēlaini izsakoties, no pjedestāla tiek nogāzts, un tas šim bērnam ir milzīgs stress, pat ja viņš jau ir paaudzies un ar viņu visu var sarunāt. Jāatceras, ka vecāko bērnu ikdiena, ģimenē ienākot mazulim, ļoti mainās.

Jāņem vērā: ja ģimenē ienāk otrais bērns, stresu izjutīs ne tikai vecākais bērns; arī otrais, trešais – vienalga, kurš pēc skaita – bērns, ja ģimenē ienāks vēl kāds mazulis. Šo stresu izjūt gan vecākie, gan vidējie, gan gaidīšanas laikā vēl jaunākie bērni. Tomēr vidējiem bērniem bieži var būt sarežģītāka situācija – no vienas puses, viņi redz vecākā bērna privilēģijas, līdz kurām viņiem ir jāizaug, savukārt līdz ar jaunākās atvases ienākšanu ģimenē viņi piedzīvo, ka jaunākais tagad ir tas, kurš saņem ļoti lielu daļas uzmanības. 
 

Greizsirdība ir viena no visbiežāk novērotajām problēmsituācijām, bet arī tā tiek pieskaitīta pie normālas vecāko bērnu izpausmes

Situācijas, kuras ģimene var piedzīvot
Neatkarīgi no vecāko bērnu vecuma, piedzimstot mazulim, ģimene var piedzīvot dažādas situācijas, kas radīs kādas problēmas vai neērtības. Taču visas vecāko bērnu izpausmes tiek uzskatītas par normu. Ja tā notiek, vecākiem nevajadzētu uztraukties, ka viņi kaut ko ir izdarījuši nepariezi, vai šaustīt un vainot sevi.

Šādas reakcijas no bērnu puses ir vērtējamas kā norma:

  • bērns paziņo: “Es negribēju māsu vai brāli!”;
  • bērns vecākiem var pārmest, ka viņi mazo mīl vairāk nekā viņu;
  • bērns var justies tā un domāt, ka viņš pieaugušo simpātijas un atzinību var izpelnīties ar to, ka mīl mazuli. Šis ir aspekts, kas ir jāvēro, – vai vecākais bērns mīlestības izpausmes (apskāvienus, bučas, verbālus mīlestības apliecinājumus) neizmanto, lai saņemtu atzinību no pieaugušajiem. Atsevišķos gadījumos šādas mīlestības izpausmes pret mazo bērnu var būt vairāk domātas tieši pieaugušajiem. Lai to noteiktu, vecākiem jāseko līdzi, vai vecākajam bērnam neparādās emocionāla rakstura vai uzvedības problēmas;
  • greizsirdība ir viena no visbiežāk novērotajām problēmsituācijām, bet arī tā tiek pieskaitīta pie normālas vecāko bērnu izpausmes;
  • no vecāku puses reizēm ir novērota vecākā bērna rāšana vai atbildības uzvelšana uz viņa pleciem – nereti vecākiem ir vēlme vecāko bērnu padarīt jau pieaugušu, taču jāatceras, ka vecākais bērns arī ir bērns un nav pieaugušais;
  • vecākā bērna nostādīšana aukles lomā. Noteikti nevajadzētu vecākajiem bērniem likt pieskatīt jaunākos brāļus vai māsas – tas ir gan aizliegts līdz 13 gadu vecumam, gan mazam bērnam tā ir pārāk lielas atbildības uzvelšana. Taču ir vēlams vecākos bērnus iesaistīt mazuļa aprūpē. Tas nozīmē – gadījumā, ja vecākais bērns izrāda iniciatīvu, tad iesaistīt viņu, piemēram, parādīt mazajam grabulīti, uzvilkt zeķītes vai tamlīdzīgi;
  • savas telpas neesamība. Ģimenei kļūstot arvien lielākai, var rasties sajūta, ka katram pietrūkst savas telpas. Taču bērniem ne vienmēr ir nepieciešama atsevišķa istaba, un bieži vien vecāki to nevar nodrošināt. Ja ģimenes dzīvojamā platība nav liela, ir svarīgi, lai katram bērnam tiktu iekārtota sava telpa – gulta, galds, plauktiņi, kas ir tikai bērna lietošanā. Ja tādas telpas bērniem nav, tas var radīt daudz pārpratumu un konfliktu;
  • vainīgo meklēšana arī tiek minēta kā viena no problēmsituācijām. Piemēram, situācijas, kad vecāki nav klāt kādā strīdā vai negadījumā un neviļus atbildība tiek novelta uz vecāko bērnu. Ir jācenšas meklēt risinājumu, nevis problēmas cēloni.

Tomēr atkarībā no bērna vecuma, kādā viņš ir, kad piedzimst jaunākais brālis vai māsa, viņa izjūtas, reakcijas un problēmsituācijas, ar kurām saskarsies ģimene, var būt dažādas. Jāpiemin, ka katrai bērnu vecuma starpībai ir savi plusi un mīnusi, un nevar teikt, ka tieši kāda konkrēta vecuma starpība ir labākā vai tieši otrādi – sliktākā. Piemēram, ja vecuma starpība ir pavisam maza, skaidrs, ka pirmie gadi var būt grūti, tomēr vēlāk no interešu viedokļa bērnus var vest uz vienām un tām pašām izrādēm, lasīt vienas un tās pašas grāmatas. 
 

Ģimenei kļūstot arvien lielākai, var rasties sajūta, ka katram pietrūkst savas telpas. Taču bērniem ne vienmēr ir nepieciešama atsevišķa istaba

Vecuma starpība līdz 2 gadiem
Ja bērni ir piedzimuši viens pēc otra, ļoti iespējams, ka būs vērojams vecākā bērna regress kādās izpausmēs – viņš var gribēt knupīti, var prasīties mammai pie krūts, var sākt bubināt un regresēt valodā, vairāk raudāt un čīkstēt. Izpausmes, kas liecina par bērna regresu, nav viņam jāaizliedz, bet, ja vecāki bērnu pietiekami atbalstīs šajā brīdī, tām ar laiku vajadzētu pāriet pašām no sevis. Šajā laikā bērnu vēlams biežāk ņemt klēpī, samīļot, var aijāt rokās, pabarot ar karotīti. Kad bērns redzēs, ka arī viņš var dabūt šāda veida uzmanību no vecākiem, tas viņam palīdz nomierināties. Bērnam šis laiks var būt grūts, jo tik agrīni viņam ir jāmācās pagaidīt – tas var izraisīt agresivitāti un nepatiku pret mazāko atvasi. Tāpēc kādu reizi vecākiem ir jāatceras dot priekšroku vecākajam bērnam un viņa vajadzības apmierināt kā pirmās. Ja tas nav iespējams, vecākajam bērnam ir jādod resurss izturēt šo brīdi, sakot, piemēram: “Es pabarošu māsu, un tad mēs ar tevi izlasīsim grāmatiņu.” Bērnam ir svarīgi zināt, ka šī pacietība tiks atalgota. 

Pieaugušajiem jāatceras, ka bērnus ar šādu vecuma starpību sākumā nevar atstāt vienus pašus bez pieaugušo uzraudzības – drošības aspekts ir pirmajā vietā. Taču veidot mākslīgu distanci starp mazajiem arī nevajadzētu – bērniem ir jākontaktējas. Vecākajam bērnam ir jāļauj pieskarties, apmīļot un bučot mazo, protams, pieaugušo uzraudzībā.

Vecuma starpība 2–3 gadiem
Bieži šis ir vecums, kad vecākais bērns uzsāk bērnudārza gaitas, taču vēlams, lai tas nesakrīt ar jaunākā bērna ienākšanu ģimenē. Būtu labi, ja starp šiem notikumiem būtu vismaz trīs mēnešu distance. Gadījumā, ja vecākais bērns jau apmeklē dārziņu, ļoti svarīgi, lai mamma no rīta pieceltos un pavadītu viņu uz to. Tas nepieciešams, jo  trīsgadniekam ir konkrētās domāšanas vecums – redzot, ka mamma no rīta guļ kopā ar mazāko atvasi, trīsgadnieks domā, ka mamma ar brāli vai māsu visu dienu, kamēr viņš ir dārziņā, mīļojas un tikai guļ. Taču, ja mamma no rīta ar vecāko bērnu pabrokasto vai veic kādu citu rituālu tikai kopā ar viņu, tas lielajam bērnam var palīdzēt. Jārēķinās, ka arī vēl šādā vecumā bērns var regresēt, un, ļaujot to, arī tas var bērnam palīdzēt. Tāpat vecākiem jāatceras, ka trīs gadi bērnam ir laiks, kad viņš piedzīvo krīzi, kad parādās dumpinieciskums, noliegums, pieaugušo devalvācija, tomēr, esot vērīgiem, arī ar šīm situācijām vecāki var tikt galā.
 

No psiholoģiskā un emocionālā viedokļa, ja bērniem ģimenē ir 6 un vairāk gadu starpība, tiek uzskatīts, ka tie aug kā vienīgie bērni ģimenē

4–5 gadu starpība
Šādai gadu starpībai – un īpaši tuvāk pieciem gadiem – parādās kāds ļoti pozitīvs moments, proti – vecākā bērna vajadzība pēc vienaudžiem. Šajā vecumā bērni jau ļoti labprāt iet uz dārziņu, jo viņiem tur ir draugi. Līdz ar to pārdzīvojums par to, ka mājās ir ienācis mazulis, varētu būt nedaudz mazāks. Četrus un piecus gadus vecam bērnam jau ir vieglāk saprast, ko drīkst un ko nedrīkst darīt ar tik mazu bērnu, tāpēc vecākajai atvasei var jau mācīt robežas, un viņš to var ļoti labi saprast. Jūtīgs brīdis šādai vecuma starpībai ir tad, kad jaunākais bērns sāk rāpot un aiztikt lielā bērna mantas – jaukt kluču pilis, saplēst zīmējumus. Šādās situācijās vecākiem būtu jānostājas vecākā bērna pusē un jāreaģē jau iepriekš – redzot, ka mazais dodas traucēt vecākajam darboties, neļaut viņam to darīt. Ja tomēr mazais lielajam kaut ko ir saplēsis, vecākiem jāpalīdz lielajam bērnam pārdzīvot pāridarījumu un mazajam jānorāda, ka tā nedrīkst darīt. 

6 un vairāk gadu starpība
No psiholoģiskā un emocionālā viedokļa, ja bērniem ģimenē ir 6 un vairāk gadu starpība, tiek uzskatīts, ka tie aug kā vienīgie bērni ģimenē. Taču arī šādās situācijās ir zināmas grūtības, taču tās, visticamāk, vairāk izjutīs vecāki, nevis bērni. Bērniem ar šādu vecuma starpību ļoti ilgi būs atšķirīgas intereses. Viens jau būs jāved uz treniņiem, bet otrs – uz bēbīšu skolu. Tāpat bērniem, visticamāk, nevarēs piedāvāt vienas un tās pašas teātra izrādes, filmas. Arī izbraucienos vajadzības būs dažādas – vecākajam patiks kāpelēt pa kāpām, bet jaunākais vēl jāvizina ratiņos. Turklāt šīs atšķirīgās vajadzības bērniem saglabāsies ilgtermiņā, līdz pieaugušā vecumā tās izlīdzināsies. 

Bieži tieši atšķirīgo interešu dēļ bērniem savā starpā neveidojas draudzība, taču tas viņiem netraucē pieaugušā vecumā veidot tuvas saites. Savukārt, vērtējot no uzmanības sadalīšanas viedokļa, vecākiem ir vienkāršāk, jo, piemēram, uzspēlējot ar sākumskolas vecuma bērnu galda spēli, viņa vajadzība pēc uzmanības ir apmierināta. Vecākiem jārēķinās, ka bērni un viņu intereses ir atšķirīgas, taču vienlaikus ir jāmāca vienam ar otru rēķināties – piemēram, jaunākajam mācīt, ka vecākajam ir nepieciešams savs laiks un vieta, bet vecāko aicināt iesaistīties arī jaunākā bērna apdāvināšanā. 
 

Vecākiem ieteicams atbalstīt savus bērnus un akceptēt viņu uztraukumu par mazuļa ienākšanu ģimenē


Tāpat ir vērts atcerēties, ka 7 gadi ir laiks, kad bērni uzsāk skolas gaitas. Ir labi, ja mazuļa piedzimšana nesakrīt tieši ar laiku, kad vecākais bērns sāk iet skolā.

Svarīgi!
Ja ģimenē ir jau kādi bērni un vēl piedzimst dvīņi, vecākiem jārēķinās, ka esošajām atvasēm tā ir dubulta emocionāla slodze. Tas ir tāpēc, ka, piedzimstot vienam mazulim, lielie bērni jau saņem vismaz uz pusi mazāk uzmanības, bet, kad vecākiem jāaprūpē divi zīdaiņi, jārēķinās, ka lielākiem bērniem tiks pavisam maz viņiem tik nepieciešamās uzmanības. Tāpēc, dzimstot dvīņiem, ja ģimenē jau aug kāds bērns, ir ļoti svarīgi piesaistīt palīgus. 

Kā rīkoties komunikācijā ar vecāko bērnu:

  • uzslavēt vecāko bērnu par pacietību un iecietību;
  • parādīt vecākā bērna priekšrocības, piemēram, uzsvērt, ka viņš jau var skatīties animācijas filmu, bet mazais guļ tajā laikā. Vecākie bērni ļoti bieži redz tikai jaunākā bērna priekšrocības un nesaskata savējās;
  • ja ģimenē ir gaidāmas kādas lielas pārmaiņas – bērnudārza vai skolas uzsākšana kādam bērnam, dzīvesvietas maiņa, šķiršanās –, labāk, lai tās nenotiek vienlaikus ar jaunākā brāļa vai māsas piedzimšanu;
  • vecākiem ieteicams atbalstīt savus bērnus un akceptēt viņu uztraukumu par mazuļa ienākšanu ģimenē;
  • bērniem palīdzēt var, ja no viņiem neprasa tūlītēju mīlestību pret mazajiem brāļiem un māsām. Nevajadzētu likt samīļot mazo, bet ļaut bērnam izjust dusmas vai vilšanos;
  • biežāk samīļot un apskaut vecākos bērnus.

Svarīgi momenti, kas mazuļa ienākšanu ģimenē padara vieglāku:

1. Vecāku spēja pieņemt, ka bērni ir atšķirīgi. Tas nozīmē – nesalīdzināt bērnus. Tādi izteikumi kā: “Tavs brālītis tavā vecumā jau pats paēda” noteikti nav vēlami.

2. Bērnam jāļauj saprast, ka viņš ir mīlēts, un mīlēts bērns tiek, sniedzot tam nedalītas uzmanības laiku. Tāpat ļoti nozīmīgi ir mīlestības apliecinājuma vārdi, lai bērns sajustos mīlēts. Pieaugušajiem jābūt uzmanīgiem, ja bērns sāk vaicāt vecākiem, vai viņi mīl viņu, vai bērns pats sāk bieži vecākiem teikt, ka ļoti mīl viņus. Tas varētu būt signāls, ka bērnam apziņa, ka viņš tiek mīlēts, ir nedaudz sašķobījusies – netieši sanāk, ka viņš vēlas izvilināt no vecākiem šo atzīšanos. Vecāki var palīdzēt, ja viņi negaida atzīšanos no bērna, bet paši sāk bērnam to teikt.

3. Taisnīguma princips. Bērni pieņems, ja vecāki pret viņiem izturēsies dažādi, bet tad, ja tas tiks darīts taisnīgi un tas viņiem tiks paskaidrots. Piemēram, četrgadīgs bērns prasa vecākiem, lai viņam nopērk telefonu, jo septiņgadīgajam brālim tāds ir.  Ja vecāki nopirks šo ierīci četrgadniekam, tas nebūs taisnīgi. Taisnīgi būs, ja vecāki to nedarīs, bet vienlaikus paskaidros, ka telefonu mazais saņems tad, kad sāks iet skolā – tāpat kā brālis telefonu saņēma, kad sāka iet pirmajā klasē. Līdzīgi arī, ja ģimenē ir palikusi viena konfekte, tad tā netiek dota jaunākajam tāpēc, ka viņš ir jaunākais. Taisnīgi būs to sadalīt vienādās daļās starp bērniem vai vēl labāk – gan starp bērniem, gan arī vecākiem. 

11. novembris, 2020

Pievienot komentārus

Reģistrēties
Rimi login