Rimi

Iveta Aunīte

Dumpīgais trīsgadnieks un robežas

Tas notiek pēkšņi – vienā dienā mazulis ir pārvērties par dumpinieku un viņa uzvedība ir kardināli mainījusies. Vecākiem nevajadzētu krist izmisumā, bet ņemt vērā bērna vecumposma īpatnības. Par to, kāds būtu adekvāts rīcības plāns vecākiem, stāsta psiholoģe, Rimi Bērniem eksperte Iveta Aunīte.

Liels pārsteigums, ka trīsgadnieka krīze bērnam sākas pēkšņi. Var būt tā, ka vienā dienā nekas vēl neliecina par tās tuvošanos, bet jau nākamajā mazais savā uzvedībā ir mainījies līdz nepazīšanai. Vecākiem šis ir izaicinājumiem pilns laiks, jo mēdz gadīties, ka vienā laikā parādās daudz vai visas trīsgadnieka krīzes pazīmes. Tas nenotiek tieši trīs gadu vecumā – tas var notikt laika posmā no 2,5 līdz 4 gadiem.
 
Pazīmes – jā, trīsgadnieka krīze ir klāt
Ir dažas pazīmes bērna uzvedībā, kas liecina, ka mazulis piedzīvo trīsgadnieka krīzi. Tā bieži iet roku rokā ar periodu, kad bērns visu grib paveikt pats, tāpēc vecākiem šis var nebūt viegls laiks. Iezīmju komplekts, kas ienāk bērna uzvedībā:
  • nelokāmība – viena no spilgtākajām trīsgadnieka krīzes iezīmēm. Vecākiem būs grūti mainīt bērna viedokli – ja viņš būs iedomājies, ka ir jāvelk tieši konkrētas zeķes, tad citas uzvilkt kājās nebūs iespējams;
  • spītība – parādās bērna uzvedībā kā atteikums izpildīt lūgumus;
  • bērna leksikā un žestu valodā parādās nostāja: “Es ar tevi nedraudzēšos!” – uz krūtīm sakrustotas rokas, uzmesta lūpa, skatīšanās caur pieri un arī vārdiski izteikts šāds spriedums nedraudzēties. Tas tiek izteikts arī pieaugušajiem, vecākiem, ne tikai vienaudžiem;
  • vērtību nonivelēšana jeb devalvācija – bērns sāk uzvesties tā, kā iepriekš nekad nav darījis, – apsaukāties, mēdīties, spļaudīties, sist citiem. Šāda uzvedība vecākus parasti ļoti izbrīna un šokē;
  • despotisms – bērns liek darīt vecākiem visu, ko viņš pieprasa, un dusmojas, ja tas netiek realizēts;
  • negatīvisms – noliedzoša atbilde tiek sniegta uz visu. Pat piedāvājot kaut ko labu un bērnam patīkamu, viņš to noraida ar spēcīgu “Nē!”.
     

Trīsgadnieka krīze ir cīņa par varu. Pieaugušie šajā cīņā ir nostādīti neizdevīgākā situācijā

Cīņa par varu – kurš kuru?
Trīsgadnieka krīze ir cīņa par varu. Pieaugušie šajā cīņā ir nostādīti neizdevīgākā situācijā, un bieži vien uzvar bērni divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo bērniem ir laiks. Mazulis var stāvēt pie savām izvēlētajām zeķēm vai izvēlētā ceļa virziena ilgi, bet vecākiem ir savs dienas ritms un lietas, kas jāpaspēj. Otrkārt, pieaugušajiem šajā cīņā uzvarēt ir grūti bērna aktivitātes dēļ – bērns gan sit, gan spļauj un sper, bet vecāki šādi uzvesties nedrīkst.
 
Robežas – bērna interesēs
Vecāki var justies bezpalīdzīgi šajās situācijās, tāpēc robežām audzināšanā ir svarīga loma. Trīsgadnieks ir bērns, kuram jau būtu jāmāca, ko drīkst un ko nedrīkst. Ārkārtīgi svarīgi vecākiem ir savstarpēji vienoties, kā bērns tiks audzināts, un ievērot konsekventus audzināšanas principus. Tas nozīmē – ja bērnam nekad neļauj ēst saldējumu, skatoties televīziju, tad to neļauj nekad. Vecākiem, protams, šajā posmā būs grūti izturēt mazuļa pretošanos un izpausmes, un šī krīze prasa lielu pieaugušo pacietību.
 
Lai bērna uzvedību uzlabotu, vēlams pamanīt katru mazo labo bērna uzvedību, rīcību un attieksmi un paslavēt viņu par to

Vecākiem arī ir vērtīgi iemācīties atšķirt patiesas bērna emocijas no manipulācijas, jo jau trīs gadu vecumā mazais to varētu darīt. Tomēr, ja vecāki ir pauduši bērnam savu beznosacījuma mīlestību un viņiem robežas ir izdevies noturēt, var rēķināties, ka ap četru gadu vecumu šai krīzei jau būtu jābūt pāri.
 
Kā rīkoties pieaugušajiem?
Lai bērna uzvedību uzlabotu, vēlams pamanīt katru mazo labo bērna uzvedību, rīcību un attieksmi un paslavēt viņu par to. Tādā veidā var nostiprināt vēlamo uzvedību. Šis ir vecums, kad bērnam ir labi mācīt cēloņu un seku likumsakarību. Tas nozīmē skaidrot, kas notiks vienā vai otrā viņa rīcības gadījumā. Piemēram – ja tu tagad metīsi krūzīti zemē, tu to saplēsīsi. Ja noliksi uz galda, tā paliks vesela. Un ir svarīgi ļaut bērnam darboties – ja mazais nomet krūzīti uz grīdas, viņš piedzīvo savas rīcības sekas. Šis ir arī vecuma posms, kad būtu vēlams sākt bērnam palīdzēt atrast risinājumu grūtās situācijās. Ja krūzīte ir sasista, ir nepieciešams mācīt likvidēt rīcības sekas – sameklēt birsti un kopā saslaucīt.
 
Fakts, ka kādam bērnam trīsgadnieka krīze nav bijusi, arī nav īsti labs. Ja kāds apgalvo, ka viņa atvase nekad tā nav izpaudusies, tas varētu nozīmēt, ka pieaugušais vai nu mānās, vai arī pilnīgi apmierina visas bērna vēlēšanās vai arī bērnam ir pilnīgi lauzta personība un viņš neuzdrīkstas. Iespējams, vecākus mierinās un ļaus vieglāk šo posmu pārdzīvot fakts, ka dumpoties un pretoties atļausies tikai mīlēts bērns. Bērns, kurš nejūtas mīlēts, baidīsies, ka viņu par tādu uzvedību sodīs.

Kā praktiski rīkoties
Vecāki var atvieglot sev ikdienu, ja ieviesīs sev paradumu bērnu informēt par gaidāmo. Vecākiem nevajadzētu taisnoties vai gari paskaidrot, jo ar garo skaidrošanos bērnam tiek nodota ziņa, ka pieaugušais nav pārliecināts par savu izvēli. Bērni to var izmantot kā ieroci, ko vērst pret pieaugušajiem, mēģinot destabilizēt pieaugušā lēmumu ar savu uzvedību. Protams, ir jārēķinās ar bērna viedokli un izvēli, tomēr jāatceras, ka mazam bērnam vajag mīlošu vadību, nevis iespējas izvēlēties.
 

Fakts, ka kādam bērnam trīsgadnieka krīze nav bijusi, arī nav īsti labs


Lai cik grūti būtu izturēt atvases emociju uzplūdus, ir jāzina, ka bērna emocijas ir patiesas un ātri pārejošas. Ir novērots, ka vecāki reizēm baidās, vai bērns piedos, ja pieaugušais nereaģēs un liks mazo mierā emociju izvirdumu laikā, tāpēc ir svarīgi saprast, ka bērns vecākiem piedos jau pavisam drīz, pēc dažām minūtēm. Laiku pa laikam ir jāiztur uzvedības un emociju uzplūdi, jo bērns vēl nemāk visu nosaukt vārdā.

Tomēr ir gadījumi, kad vecākiem nav laika gaidīt bērna nomierināšanos un, piemēram, ir jādodas noteiktā virzienā. Tādos gadījumos jāpatur prātā, ka komunikācijā ar maziem bērniem gala vārdu saka pieaugušais. Tas nozīmē, ka būtu pieļaujami kādā strīdīgā situācijā, kad nav iespējams vienoties, pa kuru ceļu doties uz mājām, bērnu paņemt rokās un nest sev nepieciešamajā virzienā – protams, mazo pirms tam informējot. Un arī šeit vecākiem ir ļoti svarīgi izturēt – gan bērna emocijas, gan apkārtējo skatienus un komentārus.
 

Lai cik grūti būtu izturēt atvases emociju uzplūdus, ir jāzina, ka bērna emocijas ir patiesas un ātri pārejošas


Bērna emociju izvirdumā nekādā gadījumā nevajadzētu draudēt viņam ar aizvešanu uz mežu vai atdošanu citiem vai biedēt ar policistiem vai ārstiem. Biedēšana un draudēšana ir psihoemocionāla vardarbība.

Par sociālo briedumu bērnībā ap 3 gadiem liecina trīs ietas:

  • bērns sāk lūgt palīdzību pieaugušajiem, nevis visu noraida vai grib izdarīt pats;
  • lepnums par saviem sasniegumiem – ja divos gados bērns par savu sasniegumu plaukšķina, tad trijos gados jau sāk stāstīt citiem par to, ko ir paveicis vai sasniedzis. Tas liecina par cēloņu un seku apzināšanos;
  • fantāzijas parādīšanās – ja bērns sāk izpušķot notikumus, piemēram, viņš var apgalvot: “Es izcepu kūku!”, lai gan ir tikai palīdzējis kādam. Vecākiem vajadzētu zināt, ka tie nav meli no bērna puses, un nevajadzētu strīdēties ar bērnu, jo visi pieaugušie taču saprot, ka bērns viens pats to nevar paveikt. Pieaugušais varētu norādīt – jā, tu kopā ar mammu izcepi kūku!

17. jūnijs, 2020

Pievienot komentārus

Reģistrēties
Rimi login